Life

Ikviens cilvēks,kas uzrodas mūsu dzīvē ir skolotājs.Kāds māca mums būt spēcīgākiem,kāds-gudrākam,kāds māca piedot,kāds-būt laimīgam un priecāties par katru nodzīvoto dienu. Kāds vispār mums nemāca neko-vienkārši lauž mūs,bet arī no tā mēs iegūstam pieredzi. Cieni ikvienu cilvēku,lai arī tas uzradies tikai uz mirkli. Jo,ja tas uzradies,tad tam vien jau ir kāda nozīme.

Nav nozīmes, cik stipra ir sieviete, viņa tik un tā gaida un lūkojas pēc vīrieša, kas ir stiprāks par viņu. Un nevis tāpēc, lai ņemtu nost viņai brīvību, bet lai dotu iespēju viņai būt vājai.

Atvadas;(

         Pēc dažām dienām pienāks datums,kuru,domājams,vēl pāris mēnešus nevarēšu izmest no prāta. Tam vajadzēja būt kam īpašam un neizmirstamam. Bet tas tā vairs nebūs. Jo ne viss ir mūžīgs. Pēdējā mēneša laikā jutos kā bērns,kas tā vien sniedzas pēc saldumu kārbas. Jau pavisam tuvu. Vēl tikai mazliet.Vienas rokas stiepienā. Stiepos tik daudz,cik spēka. Jutu,kā ceļi sagrīļojas. Bet tas mani neatturēja.Es nepadevos! Bet viņš gan. Kāpēc? Kāpēc tieši ar mani? Pie sevis klusām uzdodu šo jautājumu. Vai tiešām neko viņam nenozīmēju? Esmu tukša vieta? Viena no kārtējām viņa netīrajām un lētajām? Teicu,ka man ir bail. Viņš mani mierināja,ka viss būs labi,ka viņš nepieļaus,ka man sāp. Bet kas ir tagad? Es viņam uzticējos, ik mirkli par viņu domāju,biju viena no retajām,kas ticēja. Es netaisos tevi tiesāt. Es nezinu,kāpēc! Esmu radusi atrast atbildes uz visiem jautājumiem šajā dzīvē.Esmu tev par sliktu? Par labu? Varbūt neesmu vispār? Tikai kārtējā ceļa zīme uz kuru atdūries. Pat ja tā,iespējams,es tev biju tikai kārtējais likteņa pagrieziens,bet tu........bet tu man biji......viss....Visu dzīvi tevi sāpināja,bet brīdī,kad uzradās kāds,kas par tevi rūpējās,tu nodarīji pāri. Tu esi tāds pats kā viņas. Tu neesi labāks. Tu sāpini cilvēkus,kas tevi mīl.Iespējams,šobrīd tu pat par mani pasmejies. Kāda gan viņa bija muļķe. Teicu,ka mīlu,ka bildināšu! Sapņojām par kukurznīti. Ceru,ka dzīvē tev veiksies! Manā sirdī tu esi atstājis rētu. Tu esi mani salauzis un sabradājis!;( Varbūt šo visu rakstot,es liekos kā muļķe,bet es no sirds novēlu tev visu to labāko! Tu spēsi darīt kādu meiteni ļoti laimīgu,tikai žēl,ka tu neizvēlējies mani.;(;(;(;( Jo es būtu tev atdevusi sevi visu! Un piedodu arī tev par savām asarām.  Paldies,Tom,par jaukajiem brīžiem! Pelinskis:*

"Lieliskais"

               Jūtos kā Kerija Bretšota no filmas ”Sekss un lielpilsēta”. Gluži kā viena no galvenajām varonēm, maldos pa dzīves takām, kamēr atrodu pareizo ceļu. Bet kā var zināt vai izvēlētais virziens ir pareizs? Kā var atpazīt „īsto” ceļa zīmi? Kas ir mans „lieliskais” vīrietis? Tik daudz jautājumu ,bet nevienas konkrētas atbildes.

                Tauriņi vēderā, smaids, satraukums, saviļņojums, paātrināti sirds puksti, vēlme būt līdzas ik mirkli. Vai tās varētu būt „lieliskā” vīrieša pazīmes? Vai tomēr kārtējā aizraušanās. Salkani un bērnišķīgi, taču vēlos ticēt, ka tas ir laimīgais sākums. Ir tik grūti, ko tādu just pret kādu, ņemot vērā to, ka šim cilvēkam pašlaik nevari pieskarties. Pagaidām pārtieku no sapņu burbuļa. Ejot gulēt smaidu, ceļoties smaidu.  Katru nakti savās domās zīmēju gleznas, kurās attēloti esam mēs. Fantazēju par to, kā viņš man pieskaras , skūpsta. Es sajūtu viņa maigo elpu aiz auss ļipiņas. Iztēlojos, kā viņa rokas skar manu augumu. Jūtu, kā mani sirdspuksti pukst ar vien straujāk, elpa paliek smagāka un ritmiskāka. Ķermenis pulsē kā negudrs, nemaz nerunājot par domām, kas raisās manā prātā. Viņa rokās jūtos kā patvēries mazs bērns. Es domāju par to, kā viņš raugās man acīs un pazūd manā skatienā. Par to ,kā viņa pirksti apvijas ap maniem matiem. Es jūtu viņa karsti vibrējošo ķermeni, kas man ierauj nebeidzamā oazē.  Esmu kā enerģētiskais vampīrs ,kas varētu baroties no jūtām. Spētu dzīvot mūžīgi, jūtot, ko tādu. Viņš man ir kā ūdens un gaiss. Bez viņa būtu bezspēcīga un nedzīva. Bailes pārņem prātu, iedomājoties kaut ko tādu. Domājot par viņu, manas domas kļūst izvirtušas un nerātnas. Ar lielāko prieku mestos kopā ar viņu nezināmajā.

        Romantika. Mīlestība. Laime. Iztēlojos, kā no rīta atveru acis un manā priekšā guļ viņš. Bezrūpīgs, miegā ievainojams, bet tai pat laikā spēcīgs un vīrišķīgs. Es viņā lūkojos stundām ilgi, līdz viņš pamostas. Viņš pasmaida, noskūpsta mani un pieritinās klāt. Bieži vien domāju par to, kā naktīs viņa rokas mani cieši apvij. Reizēm liekas, ka viņa tvēriens ir pārlieku ciešs un tas mani smacē. Taču, es to paciešu, jo saprotu, ka nekur citur kā viņa apskāvienos es nejūtos tik labi. Tie mani nogalina, bet arī sargā. Vienā kustībā apvītas  lietas: kaisle un maigums. Ik dienas domāju par to, kā tas būtu , ja mēs dzīvotu kopā. Dalītos it visā. Dotu nevis tikai ņemtu. Iedomājos par ikdienišķām lietām ,kas dzīves steigā liekas nesvarīgas. Bet īstenībā tās pat ir ļoti svarīgas. Tie ir mirkļi ,kas mūs iedvesmo. Mirkļi, kas ļauj saskatīt lietu patieso būtību. Tu esi tas, kas liek man apstāties un vērot. Tu esi tas, dēļ kā nespēju dzīvot. Tu esi mana iedvesma, motivācija, aizraušanās, siltums un cilvēks, kuru nevēlos pazaudēt. Tu esi man viss.

       Kas ir dzīves ceļa zīmes? Pavisam vienkārši. Tie esam mēs paši, tās ir lietas, notikumi ,kas mūs iespaido. Mēs to vienkārši nemākam saskatīt. Ziniet? Varbūt labi vien ir . Jo tas mums paliek kā pārsteigums.

........

      Sveiki! Jau kādu laiciņu šeit neko neesmu rakstījusi!:) Rodas sajūta,ka mans blogs "raud" pēc kāda ieraksta. Godīgi sakot,pietrūka šī mana iknedēļas aktivitāte! Tāpēc šīs dienas rakstā, centīšos izklāstīt manas dzīves notikumu gaitu.
      Šis mēnesis burtiski palidoja. Klāt jau pirmais eksāmens. Pēdējais gads vidusskolā. Bažas par turpmāko. Uztraukums! Ikdienā cenšos to slēpt aiz savas maskas,kas,jāatzīst,man labi padodas. Meitene,kurai ir savi mērķi un sapņi. Meitene,kura ir pārliecināta par to,ko vēlas dzīvē sasniegt. Viņu nekas nespēj apturēt. Ne viss ir tā,kā tas liekas. Arī man ir bail no nezināmā! Mēdz uzskatīt,ka bailes dzīvo tikai mūsu iedomās. Gribētos gan ticēt! Reizēm liekas,ka varētu visu atlikušo dzīvi ieritināties kādam azotē un vienkārši dzīvot nedomājot, neuztraucoties par tālāko.
     Ir vēlas kaut kas! Esmu satikusi kādu cilvēku. Kas ir ienācis manā dzīvē diezgan netradicionālā veidā. Visu dzīvi bēgu no savas pagātnes. Ik uz soļa sekoju tam,lai neatgriežos tur,kur biju. Reizēm rodas sajūta,ka tas ir kā skatīties *viņā, dzirdēt *viņu, sajust *viņu. Tikai šoreiz tas ir citādāk. Es nemeklēju savu pagātni! Tā pati atrada mani,tikai citā veidolā. Lēnam sāku aptvert,ka es nevēlos vairs bēgt. Ka iespējams,tam tā ir jābūt. Es visu biju izsapņojusi savādāk. Taču tikai tagad es saprotu,ka tā nebija pareizi. Visu šo laiku es biju kļūdījusies,jo nesapratu,kas ir pareizi. Tas arī ir iemesls manām neizdevušajām attiecībām. Man nevajadzēja bēgt. Mirkļi-ellišķi sāpīgi un dievišķi skaisti./I.Ziedonis/
    Es vēlos ticēt,ka šis ir ceļš,kas ved mani uz zemi,ko dēvē par "Laimi" Es centīšos pildīt savu solījumu. Es vairs nebaidos!

:(

                                                             Tukšums

      Liels melns caurums. Portāls,kuru šķērsojot, tu pazūdi Nekurienē. Šeit nav sienu, nav grīdas. Debesis plašas tik bezgalīgi tālu,kad šķiet, ka tās ir beigas. Slikta dūša, nemiers pakrūtē. Smagi elpas vilcieni. Atmiņas. Uzplaiksnījumi kā zibšņi par visu bijušo. Scenārijs,kas ir ar nelaimīgām beigām. Vieta,kur nevēlas nonākt neviens. Bailes,sāpes,dusmas,nesaprašana. Viss vienā. Par daudz. Izlaidiet mani ārā! Es vairs nespēju elpot. Man nav spēka!
    Es ,tev, lūdzu,neturi mani tik cieši. Sāp! Nežēlīgi sāp. Mana sirds pārakmeņojas. Man kļūst auksti. Man ir bail. Es vairs neko nedzirdu, tikai redzu mirkļus,kas ir bijuši. Tie man nozīmē tik daudz. Bet kā tas dedzina! Tu pat nespēj iedomāties. Esmu atbildīga par to,ka te nonācu. Es nezināju,ka viss aizies tik tālu. Es devu cerību tev. Pati to nenojautu. Kā maza meitene apskāvu visu pasauli,neapzinoties,ka tā nedrīkst. Man vairs nav,ko izraudāt. Es gribu bļaut,bet mana balss ir par vārgu. Es cenšos nepakrist,bet es neesmu tik spēcīga. Es beidzot sapratu! Es sapratu! Sirdsapziņa. Rīcība. Vienmēr būs sekas. neizbēgamas. Labas, sliktas,tas viss ir atkarīgs no tevis. Lūdzu,padod man savu roku un izvelc no šejienes ārā. Es ilgāk vairs šeit nevaru uzkavēties.
    Es ,tev, lūdzu,neturi mani tik cieši! Drīz pārvērtīšos pīšļos ,kas izgaisīs. Un tad, tu mani vairs nekad neredzēsi. Tu pārtiski no atmiņām,kuras nobeigs tevi. Apziņa,kad nevajadzēja turēt mani tik cieši. Es,tevi,lūdzu! Atbrīvo mani!
     Tu man esi dārgs,nozīmīgs, Cilvēks,ko nevēlos zaudēt. Es ,tev, lūdzu! Esi mans draugs,balsts,grīda,siena. Vēlos kā mazs bērns savīties kamoliņā, un ielīst kādam klēpī. Cieši pieglausties. Aizmirsties! Dzīvot nevis izdzīvot. Liesmiņa,tā lēnām dziest. Tu nedrīksti viņu nodzēst. Nedrīksti. Apņem liesmu un stāvi priekšā vējam. Tā ir vienīgā iespēja. Sargi mani kā nevienu citu.
     Piedod! Lūdzu,piedod! Ar tevi es nevaru būt kopā,nevaru! Bet bez tevis arī dzīvot nevēlos. Tā doma mani beidz nost. Piedod,mana neizlēmība un egoisms sāpina tevi."Viņš mīl viņu,viņa viņu nē,viņa mīl citu,bet citam ir vienalga" Nelūdz man to,ko es nevaru! Vienmēr būsi manā sirdī šā vai tā!

Romance

Lēnām gatavojos vakara ballītei!:) Pēkšņi mani pārņēma romantika! Cik neierasti! Un šeit dziesmiņa!:)

Draudzība:)

                                       
                                            Pasaules lielākais zelts-draudzība!

Draugs-cilvēks,kas ciena tavu pagātni,tic tavai nākotnei un šodien tevi pieņem tādu,kāds esi. Labāk 3 īstus draugus,nekā 100 ,kuri agri vai vēlu tevi pametīs savu interešu dēļ.
       Šoreiz vēlējos jums pastāstīt par vienu īpašu draudzeni- Annu. Kas bieži vien ir mana motivācija,atbalsts,stendere,kurā atduros,kad nu jau pietiek gāzt "podus". Draudzene,klases biedrene un dvēseles māsa. Taču man labpatīkās viņu saukt par Anci vai peli. Sāksim ar ārējo profilu. Gara,slaida meitene. Blondīne? Ne visai! Noteikti nav nekāds "Blondīnes" veids. Šī ir ļoti īpaša un unikāla. Varbūt reizēm viņas izdarības ir mazliet "Blondiskas",bet tikai pateicoties man,melnajai,zaļacainajai "raganiņai"! Ance ir ļoti galanta,sievišķīga,manuprāt,meitene ar glanci. Ieraugot viņu uz ielas,jums var rasties nepareizs priekštats par viņu. It īpaši tad,kad viņa raida savu "dedzinošo lāzer" skatienu.Gluži kā komiksos par Kaķsievieti vai Supermenu. Patiesībā,tas ir tikai veids,kā viņa iepazīst pasauli. Piekrītu,ir taču jābūt piesardzīgam. Viņas "maģiskais" skatiens neiedarbojas uz mani,jo kā jau iepriekš minēju,esmu melna ,zaļacaina raganiņa. Man ir spējas atraidīt viņas burvestības. Tāpēc arī laikam esam draudzenes,jo gluži kā ļaundari pasakās,esam sapratušas,ka nav jēga cīnīties vienai pret otru,jo kopā esam vēl spēcīgākas un spējām mainīt visu pasauli. Manuprāt,mēs esam ļoti nāvējoša kombinācija. Paskatieties uz bildi! Tumšs un gaišs. Liekas,ka kopā esam ļoti saskanīgas draudzenes.Mēs saplūstam vienā. Kā debess mannā ,kuram klāt pievieno upeņu zapti. Beigās tas rada debešķīgu garšu. Saldu,maigu,noteikti atkarību izraisošu kombināciju.
     Bet kad tad notiek lācītim vēderā?! Diezgan sarežģīti izteikt. Redziet,to saprast tikai man. Jums tas varētu atgādināt haotisku telpu,kur nav redzams horizonts. Man? hmmm...man mazu minimizētu paradīzīti,kur dzīvo visi iedomu draugi un pasaku varoņi. Sākot ar princi baltā zirgā,beidzot ar ļauno raganu,kas cenšas noindēt Sniegbaltīti. Ik pa laikam var vērot pūķi,kas spļauj ugunis. Neuztraucieties, tā taču ir pasaku valstība. Kā jau katrā pasakā,vienmēr pienāk laimīgas beigas. Kā filmā"Merlins-varenais burvis",pūķu valdnieks,kas spēj savaldīt lielo nezvēru. Dzīvē tā esmu es,iespējams,arī viņas puisis,princis baltā zirgā,Mārtiņš. Neiedziļināšos detaļās,jo jums tas ir par sarežģītu,sakiet,ko gribat.
      Kādam viņa ir meita,kādam paziņa,kādam mīlestība,kādam mīļotā,kādam ienaidniece. Domāju,ko šo rindu varētu turpināt bezgalīgi.Bet man...bet man viņa ir vissuperīgākā, visskaistākā, vissmīļākā ,visslabākā,pati,patipati,pati labākā uz zemes virsas,domāju,ka arī pati labākā draudzene visā kosmosā! Viņa ar mani ir vienmēr,gan priekos gan bēdās,gan dienās,kas liekas nenozīmīgas kā parastas dienas. Ja ne pati viņa,tad viņas domas. Lūk,tā ir īsta draudzība,kad pašu draugu tu mīli vairāk kā sevi! Jācer,ka arī vecumdienās mēs abas tā sēdēsim un pļāpāsim par mūsu "feinajiem" gadiem.

Sapnis

Nu tad tā! Tagad pa nopietno!:)

Ziniet? Pirms kāda laiciņa zemapziņā parādijās vēlme kādreiz sarakstīt grāmatu!:) Nē,tiešām! Īstu " grāvēju"! Tikai sapnis apstājas,jo nezinu,kāda žanra grāmatu vēlos raxtīt! Iespējams,kādu karstesinīgu romānu par diviem mīlētājiem,kurus ne tikai vieno spēcīga garīgā pieķeršanās,bet gan fiziskā tuvība! Šajā gadijumā,tas nav domāts parasts sadomazohistisks sekss vai kas tamlīdzīgs! Bet gan kas vairāk! Divu ķermeņu saplūšana vienā. Kaisle un naivums.! Ticiet man,tas ir iespējams! Protams,ir tāda auditorija,kas uzskata,ka tā ir pornogrāfija. Nepiedienības kalngals. Manuprāt,tieši otrādi! Fantazējot šādus sapņus,es nejūtos,ka būtu izdarījusi kko nepareizi! Mūsdienās ir priekštats,ka tas ir kā noslēpums,kuru apspriežam tikai vienatnē. To nedrīkst neviens zināt un neviens to nedrīkst izpaust,varētu padomāt,ka kādam tiktu nocirsta galva par to!  Muļķības,nevaig kaunēties no savas "Apetītes". Reiz kāds gudrais teica:"Kas dabīgs,tas nav kaitīgs"  Es būtu kā Marķīzs De sads! Tikai bez sadomazohostiskās pieskaņas. Radītu šedevru,par kuru ilgi vēl pasaule runātu! Detektīvromāns! Es varētu raxtīt arī to. Par kādu traku slepkavu,varmāku,kas ieradies mazā pilsētiņā un cenšas izspostīt labo auru visiem idzīvotājiem! Kgan,šausmu ainas nav manā stilā,diez vai,tās man sanāktu tik labas,lai uzrunātu kādu lasītāju. Iespējams,es varētu sarakstīt grāmatu par sevi pašu. Ticiet man,tas nebūtu garlaicīgi.Savā grāmatā es atklātu savus slēptākos noslēpumus,notikumus,kuru dēļ mana dzīve ir mainījusi gala mērķi. Lai arī kādu žandru es raxtītu,es spēju iedomāties,kā taptu mana grāmata! Pašā nomaļākajā mājas istabā,iespējams,pat pagrabā. Kādam tikai istaba,bet man sapņu valstība,karaļvalsts. Paradīze!Uz sienām varētu vērot gleznas,kur nebūtu attēlota daba,bet gan abstraktā māksla. Zīmējumi,par kuriem vairās runāt. Aizliegtie augļi. Istabas galā atrastos plašu atskaņotājs. Fonā skanētu Ray Charlles. Pa vidu būtu liels mīksts dīvāns un mazs galdiņš,uz kura stāvētu vīna pudele. Mmm....un tam visam pa vidus es. Radītu. Radītu,ko jaunu un nebijušu. Tā būtu mana slepenā vietiņa,kur patverties no ārpasaules. Svešinekam tā šķistu haotiska istaba,bet man pasaule,kur var atrast atbildes uz visiem jautājumiem. Kā miera osta.

šīs dienas lipīgais meldiņš:)

Ps. Vēlējos padalīties ar šī rīta slimību(he,he) Manuprāt,burvīgs izpildījums!:)

                   


                             Sveiki,čabulīši!







Beidzot,pa ilgiem laikiem uzstaisīju savu blogu,jāatdzīst,diezgan veixmīgi!:) Ja godīgi,daudz ko vēl šeit nesaprotu,bet būs okeij!:) Ļoti ceru,ka viss izdosies kā plānots un reizi nedēļā jūs varēšu priecēt ar saviem raxtiņiem,kuros tiks apcerēti mani dzīves stāsti un izjūtas!:)