"Lieliskais"

               Jūtos kā Kerija Bretšota no filmas ”Sekss un lielpilsēta”. Gluži kā viena no galvenajām varonēm, maldos pa dzīves takām, kamēr atrodu pareizo ceļu. Bet kā var zināt vai izvēlētais virziens ir pareizs? Kā var atpazīt „īsto” ceļa zīmi? Kas ir mans „lieliskais” vīrietis? Tik daudz jautājumu ,bet nevienas konkrētas atbildes.

                Tauriņi vēderā, smaids, satraukums, saviļņojums, paātrināti sirds puksti, vēlme būt līdzas ik mirkli. Vai tās varētu būt „lieliskā” vīrieša pazīmes? Vai tomēr kārtējā aizraušanās. Salkani un bērnišķīgi, taču vēlos ticēt, ka tas ir laimīgais sākums. Ir tik grūti, ko tādu just pret kādu, ņemot vērā to, ka šim cilvēkam pašlaik nevari pieskarties. Pagaidām pārtieku no sapņu burbuļa. Ejot gulēt smaidu, ceļoties smaidu.  Katru nakti savās domās zīmēju gleznas, kurās attēloti esam mēs. Fantazēju par to, kā viņš man pieskaras , skūpsta. Es sajūtu viņa maigo elpu aiz auss ļipiņas. Iztēlojos, kā viņa rokas skar manu augumu. Jūtu, kā mani sirdspuksti pukst ar vien straujāk, elpa paliek smagāka un ritmiskāka. Ķermenis pulsē kā negudrs, nemaz nerunājot par domām, kas raisās manā prātā. Viņa rokās jūtos kā patvēries mazs bērns. Es domāju par to, kā viņš raugās man acīs un pazūd manā skatienā. Par to ,kā viņa pirksti apvijas ap maniem matiem. Es jūtu viņa karsti vibrējošo ķermeni, kas man ierauj nebeidzamā oazē.  Esmu kā enerģētiskais vampīrs ,kas varētu baroties no jūtām. Spētu dzīvot mūžīgi, jūtot, ko tādu. Viņš man ir kā ūdens un gaiss. Bez viņa būtu bezspēcīga un nedzīva. Bailes pārņem prātu, iedomājoties kaut ko tādu. Domājot par viņu, manas domas kļūst izvirtušas un nerātnas. Ar lielāko prieku mestos kopā ar viņu nezināmajā.

        Romantika. Mīlestība. Laime. Iztēlojos, kā no rīta atveru acis un manā priekšā guļ viņš. Bezrūpīgs, miegā ievainojams, bet tai pat laikā spēcīgs un vīrišķīgs. Es viņā lūkojos stundām ilgi, līdz viņš pamostas. Viņš pasmaida, noskūpsta mani un pieritinās klāt. Bieži vien domāju par to, kā naktīs viņa rokas mani cieši apvij. Reizēm liekas, ka viņa tvēriens ir pārlieku ciešs un tas mani smacē. Taču, es to paciešu, jo saprotu, ka nekur citur kā viņa apskāvienos es nejūtos tik labi. Tie mani nogalina, bet arī sargā. Vienā kustībā apvītas  lietas: kaisle un maigums. Ik dienas domāju par to, kā tas būtu , ja mēs dzīvotu kopā. Dalītos it visā. Dotu nevis tikai ņemtu. Iedomājos par ikdienišķām lietām ,kas dzīves steigā liekas nesvarīgas. Bet īstenībā tās pat ir ļoti svarīgas. Tie ir mirkļi ,kas mūs iedvesmo. Mirkļi, kas ļauj saskatīt lietu patieso būtību. Tu esi tas, kas liek man apstāties un vērot. Tu esi tas, dēļ kā nespēju dzīvot. Tu esi mana iedvesma, motivācija, aizraušanās, siltums un cilvēks, kuru nevēlos pazaudēt. Tu esi man viss.

       Kas ir dzīves ceļa zīmes? Pavisam vienkārši. Tie esam mēs paši, tās ir lietas, notikumi ,kas mūs iespaido. Mēs to vienkārši nemākam saskatīt. Ziniet? Varbūt labi vien ir . Jo tas mums paliek kā pārsteigums.

........

      Sveiki! Jau kādu laiciņu šeit neko neesmu rakstījusi!:) Rodas sajūta,ka mans blogs "raud" pēc kāda ieraksta. Godīgi sakot,pietrūka šī mana iknedēļas aktivitāte! Tāpēc šīs dienas rakstā, centīšos izklāstīt manas dzīves notikumu gaitu.
      Šis mēnesis burtiski palidoja. Klāt jau pirmais eksāmens. Pēdējais gads vidusskolā. Bažas par turpmāko. Uztraukums! Ikdienā cenšos to slēpt aiz savas maskas,kas,jāatzīst,man labi padodas. Meitene,kurai ir savi mērķi un sapņi. Meitene,kura ir pārliecināta par to,ko vēlas dzīvē sasniegt. Viņu nekas nespēj apturēt. Ne viss ir tā,kā tas liekas. Arī man ir bail no nezināmā! Mēdz uzskatīt,ka bailes dzīvo tikai mūsu iedomās. Gribētos gan ticēt! Reizēm liekas,ka varētu visu atlikušo dzīvi ieritināties kādam azotē un vienkārši dzīvot nedomājot, neuztraucoties par tālāko.
     Ir vēlas kaut kas! Esmu satikusi kādu cilvēku. Kas ir ienācis manā dzīvē diezgan netradicionālā veidā. Visu dzīvi bēgu no savas pagātnes. Ik uz soļa sekoju tam,lai neatgriežos tur,kur biju. Reizēm rodas sajūta,ka tas ir kā skatīties *viņā, dzirdēt *viņu, sajust *viņu. Tikai šoreiz tas ir citādāk. Es nemeklēju savu pagātni! Tā pati atrada mani,tikai citā veidolā. Lēnam sāku aptvert,ka es nevēlos vairs bēgt. Ka iespējams,tam tā ir jābūt. Es visu biju izsapņojusi savādāk. Taču tikai tagad es saprotu,ka tā nebija pareizi. Visu šo laiku es biju kļūdījusies,jo nesapratu,kas ir pareizi. Tas arī ir iemesls manām neizdevušajām attiecībām. Man nevajadzēja bēgt. Mirkļi-ellišķi sāpīgi un dievišķi skaisti./I.Ziedonis/
    Es vēlos ticēt,ka šis ir ceļš,kas ved mani uz zemi,ko dēvē par "Laimi" Es centīšos pildīt savu solījumu. Es vairs nebaidos!