Pēc dažām dienām pienāks datums,kuru,domājams,vēl pāris mēnešus nevarēšu izmest no prāta. Tam vajadzēja būt kam īpašam un neizmirstamam. Bet tas tā vairs nebūs. Jo ne viss ir mūžīgs. Pēdējā mēneša laikā jutos kā bērns,kas tā vien sniedzas pēc saldumu kārbas. Jau pavisam tuvu. Vēl tikai mazliet.Vienas rokas stiepienā. Stiepos tik daudz,cik spēka. Jutu,kā ceļi sagrīļojas. Bet tas mani neatturēja.Es nepadevos! Bet viņš gan. Kāpēc? Kāpēc tieši ar mani? Pie sevis klusām uzdodu šo jautājumu. Vai tiešām neko viņam nenozīmēju? Esmu tukša vieta? Viena no kārtējām viņa netīrajām un lētajām? Teicu,ka man ir bail. Viņš mani mierināja,ka viss būs labi,ka viņš nepieļaus,ka man sāp. Bet kas ir tagad? Es viņam uzticējos, ik mirkli par viņu domāju,biju viena no retajām,kas ticēja. Es netaisos tevi tiesāt. Es nezinu,kāpēc! Esmu radusi atrast atbildes uz visiem jautājumiem šajā dzīvē.Esmu tev par sliktu? Par labu? Varbūt neesmu vispār? Tikai kārtējā ceļa zīme uz kuru atdūries. Pat ja tā,iespējams,es tev biju tikai kārtējais likteņa pagrieziens,bet tu........bet tu man biji......viss....Visu dzīvi tevi sāpināja,bet brīdī,kad uzradās kāds,kas par tevi rūpējās,tu nodarīji pāri. Tu esi tāds pats kā viņas. Tu neesi labāks. Tu sāpini cilvēkus,kas tevi mīl.Iespējams,šobrīd tu pat par mani pasmejies. Kāda gan viņa bija muļķe. Teicu,ka mīlu,ka bildināšu! Sapņojām par kukurznīti. Ceru,ka dzīvē tev veiksies! Manā sirdī tu esi atstājis rētu. Tu esi mani salauzis un sabradājis!;( Varbūt šo visu rakstot,es liekos kā muļķe,bet es no sirds novēlu tev visu to labāko! Tu spēsi darīt kādu meiteni ļoti laimīgu,tikai žēl,ka tu neizvēlējies mani.;(;(;(;( Jo es būtu tev atdevusi sevi visu! Un piedodu arī tev par savām asarām. Paldies,Tom,par jaukajiem brīžiem! Pelinskis:*
